Klausītava

Arhitektūras izdevējdarbība – pieprasījums un piedāvājums

Latvijas Arhitektu savienības simtgades jubilejas gadā notika saruna par aktualitātēm arhitektūras izdevējdarbībā. Kā domāt un rakstīt par arhitektūru? Kas ir arhitektūras teorijas publikācijas mūsdienās, kāda ir to mērķauditorija: arhitekti, ēku īpašnieki, iedzīvotāji? Kāda ir sabiedrības interese par apkārtējo vidi un kā tas atspoguļojas mūsdienu publikācijās? Kas ir nepieciešams kvalitatīvai arhitektūras procesa dokumentācijai? Kas no tā trūkst Latvijā šodien, un kādēļ?
Sarunā piedalās Latvijas Arhitektu savienības valdes priekšsēdētāja Linda Leitāne un arhitekts, arhitektūras kritiķis Vents Vīnbergs. Ierakstu vada LNB vadošais pētnieks Mārtiņš Mintaurs.

Uldis Bērziņš. Skola.

Piektdien, 2024. gada 17. maijā plkst. 18.00 Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Virtakas klasē 1. stāvā notika dzejnieka un tulkotāja Ulža Bērziņa (1944–2021) astoņdesmitajai dzimšanas dienai veltīta saruna “Uldis Bērziņš. Skola”.

Sarunā piedalījās dzejniece un tulkotāja Ingmāra Balode, tulkotājs Dens Dimiņš un tulkotāja Ieva Lešinska. Sarunu vadīs LNB Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas informācijas speciālists Kristaps Kuplais.

Skola, skološanās un skološana ir viens no Ulža Bērziņa dzīves dzinuļiem un caurviju motīviem – studējis vairākās augstskolās, pabeidzis visdažādākos specializētos mācību kursus, apguvis daudzas valodas, kas atspoguļojas plašā tulkojumu un atdzejas bibliogrāfijā. Uldis Bērziņš ir ieguvis un lolojis košu draugu un domubiedru loku gan Latvijā, gan Eiropas un Āzijas valstīs – īpaši turktautu valodās runājošās zemēs.

Dzejnieks Jānis Rokpelnis grāmatā par Knutu Skujenieku “Smagi urbjas tinte” apraksta kultūrvēsturisku latviešu atdzejas skolas rašanās epizodi 20. gadsimta 60.–70. gadu mijā. Ulža Bērziņa istabiņā Barona ielas dzīvoklī ieradušies jaunie dzejnieki, atdzejotāji Knuts Skujenieks un Leons Briedis. Uz galda izklāta Eiropas karte, lai noskaidrotu, kura valoda vēl nav apgūta? Kurš no tuvajiem kolēģiem, kurš no jaunajiem varētu šīs neapgūtās valodas pievienot mūsu dzejas pieredzei, atdzejas laukam?

1970. gada rudenī Uldis Bērziņš vēstulē Leonam Briedim iesaka nākotnē noderīgākos studiju virzienus: semitoloģija (Bībele, ebreju viduslaiku, arābu klasiskā literatūra, akadiešu literatūra), indiešu filoloģija, irāņu filoloģija (persiešu klasiskā literatūra), japāņu filoloģija. Šis ir tikai viens no piemēriem, kas rāda Ulža Bērziņa darba vērienu un arī uzticēšanos savai valodai un saviem kolēģiem kā pilnīgiem pasaules dzejas, Lielā Teksta dalībniekiem – vai ir kas tāds, kas talantīgam dzejniekam ar valodām un darbu nebūs pa spēkam?

Tagad mēs varam lasīt Ulža Bērziņa latviskotās Vecās derības grāmatas, Korānu, Saadi “Rožudārzu”, plašu tulkojumu klāstu no slāvu, turku, ģermāņu u.c. valodām. Latviešu atdzejas skola – tā mēdz dēvēt Ulža Bērziņa un kolēģu veikumu, vienlaikus procesu un rezultātu; došanas un mācības ceļu, kurš arī tagad turpinās.

Leons Briedis devās studēt uz Kišiņevu, Pēters Brūveris – uz Baku, Einārs Pelšs – uz Burjatiju… 80. gados, Ulža Bērziņa iedvesmots, tadžiku valodas studijas uzsāka Jānis Ešots (1966–2021), kurš vēlāk kļuva par izcilu, starptautiski atzītu islāma kultūras pētnieku, persiešu valodas speciālistu, tulkotāju un interpretu, tuvu Ulža Bērziņa kolēģi. Sarunas vakarā pieminēsim arī Jāni Ešotu, būs iespēja uzzināt kādi viņa darbi pieejami LNB krājumā un ārzemju izdevniecību katalogos.

Ieva Lešinska sarunā aplūkos Ulža Bērziņa skolu – gan atdzejojot T. S. Eliotu un E. Paundu, gan viņu pašu, kā arī runās par U. Bērziņa arhīvu un par dažām ietekmēm U. Bērziņa darbos. Ingmāra Balode un Dens Dimiņš ir piedalījušies nozīmīgos Ulža Bērziņa mūža pēdējās desmitgades tulkojumos – rediģējot un komentējot. Uldis Bērziņš vienmēr bija gatavs pacietīgi skaidrot valodas un domas ceļus, atvērts sarunām ar laikabiedriem un jauniem kolēģiem. Pasākums iecerēts kā ievērojamā autora sarunas turpinājums.
Pasākumu atbalsta Latvijas kultūras kanons.

LNB Zinātnisko rakstu 11. sējuma “Latviešu kultūra rokrakstos un laikrakstos” atvēršanas svētki

2024. gada 3. aprīlī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) notika LNB Zinātnisko rakstu 11. (XXXI) sējuma “Latviešu kultūra rokrakstos un laikrakstos” atvēršanas svētki.
Ar sējuma saturu pasākumā iepazīstināja atbildīgie redaktori, LNB vadošie pētnieki Jana Dreimane un Mārtiņš Mintaurs. Krājuma atvēršanas pasākumā notika saruna ar literatūrzinātnieci Māru Gruduli un vēsturnieci Vitu Zelči, kas piedalījās LNB ZR 11. sējuma satura veidošanā.
Rakstu krājums turpina dažādu Latvijas kultūras vēstures aspektu izpēti, kas saistīti ar literārās kultūras attīstību latviešu valodā 18. un 19. gadsimtā, kā arī aplūko rakstītās un vizuālās kultūras mantojumu ārpus Latvijas teritorijas, kas saistīts ar LNB krājuma izpēti.
Piecpadsmit sējumā publicēto rakstu autori pārstāv izglītības, pētniecības un atmiņu institūcijas, kas darbojas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Pētījumu tematika atklāj reliģisko, politisko un sociālo ideju daudzveidību, kas atstājusi pēdas Latvijas kultūras vēsturē. Sējuma saturs iedalīts trijās daļās, kas veido dažādus tematiskos ciklus. Pirmajā daļā “Rokraksti un to konteksti” iekļauti pētījumi par latviešu literārās kultūras veidošanos no 18. gadsimta vidus līdz 20. gadsimta sākumam. Sējuma otrajā daļā “Laikraksti” apkopota 2022. gada decembrī Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā notikušās starptautiskās konferences, kas bija veltīta laikraksta “Latviešu Avīzes” (1822–1915) divsimtgadei. Rakstu krājuma trešo daļu Miscellanea veido pētījumi, kas saistīti ar LNB krājuma materiālu apzināšanu un izpēti, ietverot mākslas un kultūras vēstures tēmas no baroka laikmeta līdz pat 20. gadsimta nogalei.
Sējuma atbildīgie redaktori: Jana Dreimane un Mārtiņš Mintaurs. Autori: Māris Baltiņš, Edgars Ceske, Pauls Daija, Eva Eglāja-Kristsone, Māra Grudule, Nadežda Gruņahina, Dangirs Mačulis (Dangiras Mačiulis, Lietuva), Ave Mateus (Ave Mattheus, Igaunija), Kristina Papule, Ingrīda Peldekse, Dita Pfeifere, Gvido Straube, Diāna Šermane, Baiba Tjarve, Vita Zelče, Dmitrijs Zinovjevs. Dizainere: Linda Jeromane.
LNB Zinātnisko rakstu 11. sējums sagatavots un izdots programmā “Latviešu grāmatai 500” ar Latvijas Republikas Kultūras ministrijas atbalstu.

Izdevēja zelta griezums: grāmata un lasītājs no 18. līdz 21. gadsimtam

Kādi iemesli noteica Imanuela Kanta izvēli publicēt savas grāmatas Rīgā un Liepājā? Kāpēc Vidzemes un Kurzemes izdevēji 18. gadsimtā bija viedokļu līderi un kultūras misionāri? Kas ir tās vērtības, kas grāmatu izdošanā vieno apgaismības laikmetu un mūsdienas? Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) vadošā pētnieka Mārtiņa Mintaura vadībā sarunājas LNB direktors Andris Vilks, Latvijas Universitātes (LU) profesors Gvido Straube, LU Akadēmiskās bibliotēkas vadošā pētniece Aija Taimiņa, izdevējas Laima Slava (apgāds “Neputns”) un Ingrīda Segliņa (apgāds “Zinātne”), bet apgaismības mūziku džeza improvizācijās atskaņo pianists Vladimirs Tarasovs. Saruna notika 2024. gada 24. aprīlī notikumu cikla “Latviešu grāmatai 500”, norišu cikla “Kantam 300” un projekta “Grāmata un sabiedrība Latvijā: Eiropas dimensija un kultūras pārmaiņas” (LZP-2023/1-0263) ietvaros.

Zweimal Kant: Immanuel Kant und Johann Heinrich Kant zwischen Königsberg und Kurland

Was wissen wir über Johann Heinrich Kant – Immanuel Kants jüngeren Bruder, der den größten Teil seines Lebens in Lettland verbrachte? Der deutsche Historiker Manfred von Boetticher spricht über die Erkenntnisse aus den Briefen der beiden Brüder und wird von Raivis Bičevskis interviewt. Das Gespräch fand am 24. April 2024 im Rahmen des Projekts "Buch und Gesellschaft in Lettland: Europäische Dimension und kultureller Wandel" (LZP-2023/1-0263) statt.

Divi Kanti: Imanuels Kants un Johans Heinrihs Kants starp Karaļaučiem un Kurzemi

Ko mēs zinām par Johanu Heinrihu Kantu – Imanuela Kanta jaunāko brāli, kurš lielāko daļu mūža pavadīja Latvijā? Par to, kādi atradumi rodami abu brāļu vēstulēs, šajā ierakstā stāsta vācu vēsturnieks Manfreds fon Betihers un viņu iztaujā Latvijas Universitātes profesors Raivis Bičevskis. Saruna notika 2024. gada 23. aprīlī notikumu cikla “Latviešu grāmatai 500”, norišu cikla “Kantam 300” un projekta “Grāmata un sabiedrība Latvijā: Eiropas dimensija un kultūras pārmaiņas” (LZP-2023/1-0263) ietvaros.

Gunaram Saliņam - 100. Saruna par dzejnieka dzīvi un daiļradi.

2024. gada 26. aprīlī, plkst. 16.00 Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Džona F. Kenedija lasītavā (JFK lasītava) 3. stāvā notika dzejnieka Gunara Saliņa simtgadei veltīta saruna, kurā piedalījās literatūrzinātniece, latviešu trimdas literatūras vēstures pētniece Inguna Daukste-Silasproģe un rakstniece un valodniece Lalita Muižniece. Sarunu vadīja LNB nozares informācijas eksperte Madara Āriņa. Pasākumā bija apskatāma Gunara Saliņa grāmatu izlase.

 

Gunars Saliņš (1924–2010) ir viens no spilgtākajiem latviešu trimdas dzejniekiem. Kaut pirmās dzejas publikācijas parādījās 1938. gadā Latvijā, intensīvāk dzejošanai pievērsās pēc vairākiem gadiem, jau atrodoties patālu no Latvijas. 1944. gada atvasarā viņš ar Vasarsvētkos apņemto sievu Jautrīti devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur strādāja latviešu skolā, rakstīja un kopš 1946. gada regulāri publicējās latviešu bēgļu, vēlāk trimdas periodikā.

1950. gadā Gunars Saliņš izceļoja uz ASV, dzīvoja Ņūdžersijā. Viņš studēja psiholoģiju un socioloģiju, 1952. gadā beidza mācības Upsalas koledžā un 1955. gadā Sociālās pētniecības skolu Ņujorkā, strādāja par psiholoģijas un socioloģijas profesoru Unionas koledžā Ņūdžersijā. Līdzās Linardam Taunam viņš kļuva par vienu no spilgtākajiem dzejniekiem Ņujorkas jauno latviešu literātu grupā “Elles ķēķis” 20. gs. 50. un 60. gadu mijā, regulāri piedalījās literāros sarīkojumos, rakstīja arī apceres un recenzijas. Vēlākos gados, jau viesojoties Latvijā, dzejniekam Mārim Čaklajam 1993. gadā atzinis: “… īstenībā visa tā dzejošana ir tādā kā tēva ietekmē. Viņš gan bija vairāk uz Ziemeļnieku, bet tad mums pa vidu ienāca Čaks. [..] Jā, jau 15–16 gadu vecumā es rakstīju līdzīgi kā “Miglas krogā”, un tas laiks Ņujorkā “Elles ķēķī” nebija tik daudz sākums, kā atsākums tai dzejošanai.”

Gunars Saliņš ir trīs dzejas krājumu – “Miglas krogs un citi dzejoļi” (1957), “Melnā saule” (1967), “Satikšanās” (1979), izlases “Satiksimies Miglas krogā pie Melnās saules” (1993) un grāmatas “Gunara Saliņa iedvesma no Naudītes līdz Elles ķēķim un 33 dzejoļi – itin neseni” (1997) autors, kā arī literatūrzinātnieka, dzejnieka un atdzejotāja Kārļa Vērdiņa sakārtojumā iznākuši “Raksti” divos sējumos (2006, 2023).

Gunara Saliņa dzeja plašā intonatīvā amplitūdā – no azartiskas erotikas un sarkastiskas ironijas, groteskas līdz romantiskam maigumam, eksistenciālai smeldzei un nostalģiskām dzimtenes ainām – rāda trimdinieku, kas izjūt savu piederību visai pasaulei, poētiski atsvabinoties no laika un telpas dimensijām, taču emocionāli paliek cieši saistīts ar Latviju un tās likteni.

Dzejas forma mainās no klasiskās četrrindes līdz asociatīvam verlibram, no lakoniska noskaņas dzejoļa līdz dinamiskam liroepiskam vēstījumam. Dzejas galvenā īpatnība – vizuāli spilgts, simboliski ietilpīgs dzejas tēls un emocionāli spriega, kustīga vēstījuma intonācija ar negaidītām, vizuāli žilbinošām asociācijām.

Kritiķe Nora Valtere viņa dzejā uztvērusi divas stīgas: Amerikas lielpilsētu un modernās kultūras priekšstatus, un Latvijas ainavas un daudzu seno paražu, seno tautas pasaku un dziesmu motīvus.

Viņa dzeja tulkota vairākās valodās, piemēram, izdota kopkrājumā ar Linardu Taunu angļu valodā Rutas Spīrsas atdzejā (1968), angļu valodā publicēta izdevumos Zintis, Lithuanus, Latvian Literature, iekļauta vācu valodā izdotajā izlasē Lettische Lyrik (1983); atdzejota arī spāņu, franču, ungāru valodā. Gunars Saliņš latviešu valodā atdzejojis R. M. Rilkes, T. S. Eliota, R. Frosta, D. Tomasa dzeju.

Informāciju sagatavoja:

Inguna Daukste-Silasproģe
Dr. philol., LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece

Papildu informācija:

Madara Āriņa
Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas
Nozares informācijas eksperte
Latvijas Nacionālā bibliotēka.

Skaistuma lieciniece. Milda Palēviča Latvijas ideju vēsturē.

2024. gada 18. janvārī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notika pasākums "Skaistuma lieciniece. Milda Palēviča Latvijas ideju vēsturē". Lai dalītos pieredzē par darbu ar ievērojamās, taču plašākai sabiedrībai joprojām maz zināmās kultūras teorētiķes Mildas Palēvičas (1889–1972) arhīvu, sarunā tikās kino režisore un rakstniece Kristīne Želve un filozofs Igors Šuvajevs, sarunu vadīja rakstnieks Svens Kuzmins.

Dr. phil. Milda Palēviča ir, iespējams, nopietnākā kultūras teorētiķe Latvijas 20. gadsimta vēsturē. Viņa pati kā galvenos izcēlusi divus savas darbības virzienus: izstrādāt sistemātisku latviešu nacionālās estētiskas izklāstu un apkopot tās attīstības gaitu pilnā vēsturiskā pārskatā.
Pēdējos gados vērojama lielāka interese par Mildas Palēvičas personību un darbiem. 2021. gadā apgādā "Neputns" beidzot iznāca Igora Šuvajeva sastādītais darba "Estētiskās domas attīstība Latvijā" pirmizdevums, kā arī viņas dienasgrāmatu apkopojums. Savukārt Kristīne Želve uzsākusi darbu pie Palēvičai veltītas filmas "Mildas istaba".

Vai tas, ka interese par Palēvičas darbiem pēc Atmodas bijusi tik niecīga, saistīts ar viņas pārlieko balstīšanos marksisma doktrīnās? Un ja tā, tad kādēļ arī padomju akadēmiskā vide atteicās viņu pieņemt? Kas raksturo Palēvičas estētikas teoriju, cik aktuāla tā ir mūsdienās un kādi aizspriedumi jāpārvar, lai to saprastu un novērtētu? Kādu ieskatu sievietes, zinātnieces un 20. gadsimta sarežģītās vēstures liecinieces dzīvē sniedz viņas dienasgrāmatas? Par šiem un citiem jautājumiem diskutēja sarunas dalībnieki.

Pasākums notika Latviešu grāmatas piecsimtgadei veltītu lasījumu programmas ietvaros ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.

DH Raidieraksts: Nr. 5 Digitālo humanitāro zinātņu studijas RTU

Piektā “Digitālās humanitārās zinātnes” raidieraksta epizode veltīta digitālo humanitāro zinātņu izglītībai Rīgas Tehniskajā universitātē. Dr., prof. Marina Platonova sarunā ar Haraldu Matuli raksturo maģistra studiju programmas galvenos virzienus, atskatās uz programmas aizsākšanos un pamato tās arvien nozīmīgāko vietu līdzās citām Latvijā pieejamajām studiju programmām. Tāpat sarunas gaitā tiek noskaidroti trīs biežākie studentu profili, kuri izvēlas un kuriem noderīga šī studiju programma, un meklēta atbilde uz provokatīvu jautājumu, vai, beidzot šo programmu, studentam ir garantēts labi apmaksāts darbs DH / IT nozarē, kā arī raksturota reālistisku studentu prakses iespēju aina ar potenciālajiem darba devējiem. Raidieraksta noslēgumā izskan vairāki vērtīgi padomi ikvienam, kurš apver iespēju studēt Rīgas Tehniskās universitātes digitālo humanitāro zinātņu maģistra studiju programmā.
Raidierakstā “Digitālās Humanitārās zinātnes” piedāvājam sarunas ar interesantām DH jomas personībām par jaunākajiem DH pētījumiem Latvijā. Raidierakstu kopīgi organizē LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts un Latvijas Nacionālā bibliotēka.

🎤 Haralds Matulis – raidieraksta vadītājs
🎤 Dr., prof. Marina Platonova – Rīgas Tehniskās universitātes Digitālo humanitāro zinātņu maģistra studiju programmas direktore.

Raidieraksts veidots ar projekta "Atvērtas un FAIR principiem atbilstīgas digitālo humanitāro zinātņu ekosistēmas attīstība Latvijā" (Nr. VPP-IZM-DH-2022/1-0002) atbalstu, finansē Latvijas Zinātnes padome.
0:00 Ko dara Marina Platonova
0:55 Kā RTU sākās DH studiju virziens
3:10 Kāpēc uzreiz maģistra programma
4:15 Trīs studentu tipi DH studijās
7:23 Kā atšķiras tehniskie un humanitārie studenti
9:46 Kas ir galvenais studiju kurss
12:38 Kāpēc studijas ir angliski
15:14 Cik ilgi drīkst studēt
20:14 Studentu saskare ar darba tirgu
23:46 Vai pēc DH studijām jums būs lielāka alga
29:24 Kā būt laimīgam studijās
33:21 Kā iemācīties strādāt grupā
37:06 Vai darba devēji ir gatavi hibrīdspeciālistiem

Lai sekotu līdzi arī citām aktualitātēm Latvijas Digitālajās Humanitārajās zinātnēs, aicinām apmeklēt “digitalhumanities.lv” mājaslapu.

Mans Mollīns

LNB 5. stāvā skatāma grāmatas formai un dizainam veltīta izstāde “Teksts mūs neinteresē”. Par galveno izstādes iedvesmas avotu kļuva Rīgas pirmā iespiedējā Nikolausa Mollīna mantojums.
Izstādes atklāšanu ievadīja pasākums “Mans Mollīns”, piedāvājot trīs atšķirīgus skatījumus uz Rīgas pirmā iespiedēja profesionālo darbību, aplūkojot to gan mākslas vēstures kontekstā, gan pievēršoties ārzemju ietekmēm viņa profesionālajā darbībā.
Ar iespiedēja mantojuma daudzšķautņaino dabu iepazīstināja mākslas vēsturnieks Valdis Villerušs, LNB Letonikas un Baltijas centra krājuma eksperte Beāte Orlova, kā arī literatūras un grāmatniecības vēsturniece Ināra Klekere-Krekele. Pasākumu vadīja LNB Speciālo krājumu departamenta direktore Dagnija Baltiņa.