Uldis Bērziņš. Skola.

Piektdien, 2024. gada 17. maijā plkst. 18.00 Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Virtakas klasē 1. stāvā notika dzejnieka un tulkotāja Ulža Bērziņa (1944–2021) astoņdesmitajai dzimšanas dienai veltīta saruna “Uldis Bērziņš. Skola”.

Sarunā piedalījās dzejniece un tulkotāja Ingmāra Balode, tulkotājs Dens Dimiņš un tulkotāja Ieva Lešinska. Sarunu vadīs LNB Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas informācijas speciālists Kristaps Kuplais.

Skola, skološanās un skološana ir viens no Ulža Bērziņa dzīves dzinuļiem un caurviju motīviem – studējis vairākās augstskolās, pabeidzis visdažādākos specializētos mācību kursus, apguvis daudzas valodas, kas atspoguļojas plašā tulkojumu un atdzejas bibliogrāfijā. Uldis Bērziņš ir ieguvis un lolojis košu draugu un domubiedru loku gan Latvijā, gan Eiropas un Āzijas valstīs – īpaši turktautu valodās runājošās zemēs.

Dzejnieks Jānis Rokpelnis grāmatā par Knutu Skujenieku “Smagi urbjas tinte” apraksta kultūrvēsturisku latviešu atdzejas skolas rašanās epizodi 20. gadsimta 60.–70. gadu mijā. Ulža Bērziņa istabiņā Barona ielas dzīvoklī ieradušies jaunie dzejnieki, atdzejotāji Knuts Skujenieks un Leons Briedis. Uz galda izklāta Eiropas karte, lai noskaidrotu, kura valoda vēl nav apgūta? Kurš no tuvajiem kolēģiem, kurš no jaunajiem varētu šīs neapgūtās valodas pievienot mūsu dzejas pieredzei, atdzejas laukam?

1970. gada rudenī Uldis Bērziņš vēstulē Leonam Briedim iesaka nākotnē noderīgākos studiju virzienus: semitoloģija (Bībele, ebreju viduslaiku, arābu klasiskā literatūra, akadiešu literatūra), indiešu filoloģija, irāņu filoloģija (persiešu klasiskā literatūra), japāņu filoloģija. Šis ir tikai viens no piemēriem, kas rāda Ulža Bērziņa darba vērienu un arī uzticēšanos savai valodai un saviem kolēģiem kā pilnīgiem pasaules dzejas, Lielā Teksta dalībniekiem – vai ir kas tāds, kas talantīgam dzejniekam ar valodām un darbu nebūs pa spēkam?

Tagad mēs varam lasīt Ulža Bērziņa latviskotās Vecās derības grāmatas, Korānu, Saadi “Rožudārzu”, plašu tulkojumu klāstu no slāvu, turku, ģermāņu u.c. valodām. Latviešu atdzejas skola – tā mēdz dēvēt Ulža Bērziņa un kolēģu veikumu, vienlaikus procesu un rezultātu; došanas un mācības ceļu, kurš arī tagad turpinās.

Leons Briedis devās studēt uz Kišiņevu, Pēters Brūveris – uz Baku, Einārs Pelšs – uz Burjatiju… 80. gados, Ulža Bērziņa iedvesmots, tadžiku valodas studijas uzsāka Jānis Ešots (1966–2021), kurš vēlāk kļuva par izcilu, starptautiski atzītu islāma kultūras pētnieku, persiešu valodas speciālistu, tulkotāju un interpretu, tuvu Ulža Bērziņa kolēģi. Sarunas vakarā pieminēsim arī Jāni Ešotu, būs iespēja uzzināt kādi viņa darbi pieejami LNB krājumā un ārzemju izdevniecību katalogos.

Ieva Lešinska sarunā aplūkos Ulža Bērziņa skolu – gan atdzejojot T. S. Eliotu un E. Paundu, gan viņu pašu, kā arī runās par U. Bērziņa arhīvu un par dažām ietekmēm U. Bērziņa darbos. Ingmāra Balode un Dens Dimiņš ir piedalījušies nozīmīgos Ulža Bērziņa mūža pēdējās desmitgades tulkojumos – rediģējot un komentējot. Uldis Bērziņš vienmēr bija gatavs pacietīgi skaidrot valodas un domas ceļus, atvērts sarunām ar laikabiedriem un jauniem kolēģiem. Pasākums iecerēts kā ievērojamā autora sarunas turpinājums.
Pasākumu atbalsta Latvijas kultūras kanons.